sezonālā zemeņ-zefīrkūka

šogad nupat sācies zemeņu laiks. zemeņu lauks.

pēdējo 10 gadu laikā neatceros vasaru, kad šī kūka kaut reizi nav bijusi uz mūsu galda. pavisam vienkārša, salda, bet baudāma. kas ir svarīgi - nav arī nepieciešama cepeškrāsns.

zemeņ-zefīrkūka

1 kg zemenes

klasiskais zefīrs

400 ml saldais krējums

vaniļas cukurs

cukurs

kā reiz ar aneti pirmdien bijām centrāltirgus nakts tirgū un nedārgi iegādājām zemenes, kas vēl pagaidām nav pašmāju, bet garšo labi. 

ņem ērtu, lielu šķīvi vai der arī paliela bļoda, izkārto nedaudz sasmalcinātu zefīru, kam pāri kārto šķēlēs sagrieztas zemenes, ar kurām var neskopoties. tad kārtu ar putukrējumu - un tā, kamēr vismaz viena no sastāvdaļām beidzas. dekorē pāri ar tām pašām zemenēm.

ļauj tam visam nedaudz pastāvēt ledusskapī. un gatavs ir!

ar meitenēm nospriedām, ka var likt arī kādu citu ogu zemeņu vietā - galvenais, tā nevar būt pārāk salda, jo salduma pietiek. ziemas sezonā var izmēģināt arī ar kivi, piemēram.

daudz laimes, baņutas!

maizītes ar pistācijām

vakar tādā jaukā mājas pavakarēšanā atzīmējām baņutas [nudien lielisks vārds]. un kā vienu no uzkodām rasa mums pagatavoja savas iecienītās pistāciju maizītes. nekā sarežģīta, bet garša lieliska.

pistāciju maizītes

garda baltmaize

filadelfijas siers

gurķis

šķiņķis

pistāciju rieksti

koka irbulīši

katrai maizes šķēlītei uzsmērē nelielu kārtu filadelfijas sieru [atstājot pusi no tā vēlākam] un uzliek gana plānu gurķa šķēli.

tad seko pats piņķerīgākais. pistāciju riekstus izloba no čaulām [ko veiksmīgi var uzticēt jebkuram citam bez priekšauta] un ar nazi sasmalcina. jo kā rasa atzinās - esot izmēģinājusi teju visu, bet sasmalcināt tos veiksmīgi izdodas tikai ar savu veiklo roku un naža palīdzību.

kad tas tomēr veiksmīgi veikts, bļodiņā sajauc sasmalcinātās pistācijas un sajauc ar atlikušo filadelfiju - sanāk tāda garda masa.

tad ņem šķiņķi, kas sagriezts platās strēmelēs, tā vidū ieliek piciņu jaunizveidotās masas un saloka ciet - liekot pa virsu gurķmaizītei un sastiprinot to visu ar koka irbulīti.

šim te ir arī veģetārais variants.
šķiņķa vietā ņem cukini plēksnes. tās iegūst ar mizotāju veidojot tādas pat šķēles kā šķiņķim.
un man pat liekas, ka veģetārais variants man garšoja vēl labāk par to otru ..)

lab' apetīti!

cukini ar sieru

pavisam vienkārša, bet garda uzkoda, kas neprasa ne lielu piepūli, ne līdzekļus. un galvenais, ka ir iespēja improvizēt.

cukini ar sieru

tiek iegādāti kādi pāris vai vairāk cukini. pamatīgi nomazgā tos un sagriež ripiņās, apmēram puscentimetra biezumā vai nedaudz biezāki. izkārto uz pannas, kur nedaudz olīveļļa un pa virsu izkārto sarīvētu sieru.

variācijām var kādam arī uzlikt tomāta gabaliņu, baziliku vai ko citu. gardi arī varētu būt, ja liktu sasmalcinātus riekstus - valriekstus, lazdu riekstus u.c.

spārniņi

nav jau nekāds jaunums, ka sievietes uz akcijas precēm uzķeras divreiz vairāk. esmu tipiska sieviete. turklāt tāda, kura piektdienā tīši/netīši iegriezās brīvības ielas 'ķekavas vistas gaļas' veikalā. un tavu prieku - vistas spārniņu 'festivāla' atlaides [kilogramā tikai 1.09 Ls]. iegādāju divus kilogramus svētdienas vakara maltītei. svinam vasaru.

spārniņu marinādes.

tātad. savus 2 kilogramus samarinēju divās marinādēs, kas bija diezgan liela improvizācija un klasika vienlaicīgi.

pamatā abām ņēmu olīveļļu.

klasiskajam variantam vēl liku piparus, sāli, balzamiko etiķi un brūno cukuru.

otrajā liku paprikas garšvielu, kaltētās piparmētras [svaigās arī varbūt der], arī brūno cukuru un sāli, piparus.

šie tādi netipiski, bet gardi.

samarinētus bļodās, pārliku ar šķīvi un ledusskapī iekšā - uz kādām sešām stundām sanāca kopā, bet tas vairāk pēc situācijas - tik pat labi varētu likt arī uz pāris stundām.

un tad tik izkārto uz pannas. cep apmēram 200 grādos, kādas 45 minūtes. 

piedevā ēdām krāsnī ceptos kartupeļus ar miziņu. 

nu ja.

lieki piebilst, ka gardum gardi.

Vakariņas La Dolce Vita

Nesen piedzīvoju dažas neparasta viegluma piepildītas dienas Toskānā. La Dolce Vita gādāja par visu - brīnišķīgu villu, no kuras paveras skats uz Florenci, satriecoši labu kompāniju un, protams, gastronomiskas baudas. Lūk, draudzene Baiba, kura vada savas dienas tieši šeit - renesanses galvaspilsētā - gatavoja (pat divas reizes!) Toskānas virtuvē iecienītu lietu - tomātu zupu jeb Pappa al Pomodoro. Kā var dažkārt novērot kulinārijas vēsturē, daudzas "elitāras" receptes cēlušās no tā, ka kaut kas palicis pāri, sakaltis vai gadījusies kāda cita "liksta"... Arī šīs receptes viens no "iedvesmas avotiem" ir sakaltusi maizīte.

Pappa al Pomodoro

Tātad vajadzīgs:

2-3 sīpoli

6-7 tomāti (itāļu receptēs min, ka vajag plūmju tomātus, bet ej nu sazin, kāda atšķirība - ar parastajiem sanāca lieliski)

maize (tika izmantota Toskānas maize, kas tiek cepta bez sāls un garšvielām, bet šķiet, ka lokālajā situācijā var mierīgi iztikt ar bageti, čabatu vai ko tamlīdzīgu)

tomātu pasta

olīveļļa

svaigs baziliks

parmezāna vai tamlīdzīgs siers

Maizīti (ja sakaltusi) iemērc ūdenī, kamēr darbojamies ar tomātiem un sīpoliem. Diezgan palielā daudzumā olīveļļas sautē smalki sagrieztus sīpolus, kamēr mīksti. Tomātus atbrīvo no mizas, blanšējot vai vienkārši nomizojot. Tos pievieno katliņā sīpoliem, tāpat arī izmērcēto maizīti. Var pieliet ūdeni, ja šķiet, ka vajag šķidrāku. Visu pavāra, lai viendabīgi, liek klāt tomātu pastu, kā arī sāli.

Gatavs! Zupu pārkaisa ar sarīvētu parmezāna sieru, sagrieztu svaigu baziliku un uzlej nedaudz olīveļļas.

Buon appetito!