Gandrīz jau nosaucu šo par Kriškišu, jo Krišjānis man lūdza, lai uztaisām kišu jau mēnešiem. Ne reizi vēl nebiju to gatavojusi, jo pati omletveidīgos ēdienus īsti nemīlu un arī vajadzīgā cepamtrauka man vēl nebija. Nu ir trauks un recepte [paldies Andriņai] un īstais vakars kišam [vēsturiski zināms kā franču virtuves ēdiens - quiche, bet oriģināli tomēr nācis no Vācijas - Küche, kā sāļā 'kūciņa' un mūsdienās to saista tikai ar franču virtuvi).
Un runā, ka vēl tikai līdz jaungadam ir veselīgi dzert svaigi spiesto burkānu sulu - tā arī darām.
Kišs ar cukini un sēnēm.
150 g sviests
1/2 tējk. cepamais pulveris
1 ola
1,5-2 glāzes milti
nedaudz sāls
(smilšu mīklas pamats)
pildījums:
2 mazi cukini
150 g sēnes - šampinjoni
ķirštomāti
melnās olīvas bez kauliņiem
1 mozarella
1 ola vai 2, ja patīk viss olaināks
2 ēd.k. skābs krējums
cietais siers
atrastais siers ledusskapī
dilles, loki
pipari
čili
Bļodā sajauc visas mīklas sastāvdaļas, kamēr samīcās viendabīga, pie rokām nelīpoša mīklas masa.
Izliek to cepamtraukā un ieliek uz kādu brīdi ledusskapī.
Ja laika nav daudz un izsalkums māc, pēc minūtēm 15 liek to cepties 180 grādos uz minūtēm 10 vai 'kamēr zeltaini brūns' un ņem to laukā.
Citā bļodā sajauc nedaudz apceptas cukini ripas un sagrieztas sēnes ar olu, gabaliņos sagrieztu mozarellu, sagrieztām olīvām, pierīvē klāt sierus, pievieno krējumu un sajauc visu viendabīgā masā, pievieno garšvielas, zaļumus, kas nu kuram ir cieņā. Pildījums kišam ir variējams - tuncis, šķiņķis, feta, brokoļi, briseles kāposti, paprika un kas tik vēl ne.
To visu liek uz 'zeltaini brūnās' mīklas un pārrīvē pāri vēl sieru.
Liek jau siltajā cepeškrāsnī, ventilātorrežīmā uz 180 grādiem un minūtēm 20 apmēram.
garrrds
lab'apetīti!
Iepazīstinu jūs ar manu asistenti.
Kopš Bite dzīvo pie mums, es virtuvē vairs nekad neesmu viena. Man ir ļoti uzcītīgs un jūtams palīgs.
Labākā pozīcija - pie plīts, kur nāk ārā smaržīgais kriškiš gaisiņš.
esmu atgriezusies mājās no svecīšu vakara laukos, kur pa visiem kapiem skandās skanēja ričarda klaidermana ieraksti, vējš nopūta vairumu svecīšu un saule pavisam rudenīgi iekrāsoja lapkoku rindas. no paša rīta dzirdēju zosis un dzērves.
šopēcpusdien nolēmu uzvārīt sīpolu zupu, kura man patiešām garšo, bet pati to taisījusi vēl nebiju. sīpolu zupa, kura man garšo, lai arī vēl pirms kāda laika sīpolus savā šķīvī ignorēju.
paldies 'bitesblūzakluba' šefpavāram.
sīpolu zupa
2 kg sīpolu
2 l liellopa buljons
apm. 300 ml sarkanvīns
2 ēd.k brūnā cukura
2 ēd.k vorčestera mērces
1 liela ēd.k tomātu pastas
sāls, pipari
[pētersīļi]
čedarsiers, maize - grauzdiņiem
sīpolus sagriež pusripās. ietiekums - pirms smalkākas griešanas, tos attīrīt no virsējām kārtām, sagriezt uz pusēm un nomazgāt ledus aukstā ūdenī [tāpat arī nazi, ar kuru tie tiks griezti] - tas līdzēs mazākai raudāšanai. vēl der atcerēties, ka, griežot sīpolus, jācenšas elpot caur muti, arī tad sarkanās acis var izpalikt. tas, ka visiem mājiniekiem vilka uz bimbu - tas skaidrs, bet nu, zupa galā patiešām garda. un tad vairs raudāt negribas.
sagrieztos sīpolus uz lielas pannas zeltaini apcep olīveļļā. pieber arī šķipsnu sāls, piparus.
[man sanāca lielajā pannā cept trīs piegājienos]
sīpolus saliek zupas katlā, pielej vīnu, vorčesteru, cukuru, tomātu pastu, visu izmaisa un uz ne pārāk lielas uguns sautē. stundu. ik pa laikam neaizmirstot apmaisīt. kad viss sasutējies, lej klāt karstu liellopa buljonu. to visu pavāra vēl pusstundu.
zupa gatava.
pavisam labi garšo ar kāda stipra siera grauzdiņmaizītēm.
tās man palīdzēja sataisīt kristīne.
apetīti!
