Tuesday, 6 April 2010

eskalops

gaļa.
liekas, ka es diez vai varētu būt pārliecināta veģetāriete. tāpēc vien, ka esmu ēdusi tik daudz labi pagatavotu gaļu. tiesa, ir laiks, kad arī man tā neprasās, kad varu to neēst ilgāku laiku, bet zem 'pavisam' un 'nekad' es parakstīties nevaru.

te nu tas būs - eskalops. 
to, kāpēc to mūsmājās tā sauc, vienoties nespējam. tā tāda kā gaļa 'latviešu franču gaumē' uz pannas. jo par to, kas gatavojama cepeškrāsnī - franču gaļu, rakstīju jau februārī.
['latviešu franču gaumē' jo neticu, ka franči patiešām ko tādu paši gatavo].

eskalops.

4 šķēles gabali cūkgaļas kakla karbonādes
2 vidēji sīpoli
siers
majonēze
tomātu mērce

kakla karbonādi vai labu cepešgabalu sagriež šķēlēs, nedaudz iepiparo, iesāla un uz pannas apcep no abām pusēm brūnīgu. ņem nost no pannas un cepšanai pakļauj sagriezto sīpolu. 

kad tas apzeltījies, uz pannas atgriežas iepriekš apceptie gaļas gabali, uz kuriem tiek salikti saceptie sīpoli. sīpoliem pāri - rīvēts siers. un sieram pāri majonēzes, tomātu mērces krustojums.
tad liek pannai vāku un ļauj uz lēnas uguns visam kārtīgi uzsilt, lai siers sakūst.
gatavs!

Friday, 2 April 2010

olu-piena liķieris.

ir Lielā Piektdiena. 
un lai arī ģimenē neesam necik reliģiski, šie tomēr ir svētki, jo visa ģimene sanākam kopā, ir brīvdienas un rīt klāsies galds.
lai arī šogad 'it kā' neko īpašu nebijām plānojušas - jau esam paspējušas ielikt marinēties Karību jēru [ar kuru janvārī padalījās ivo un nevaru vien sagaidīt to rīt nobaudīt], ledusskapī stāv arī siera kūka un mamm ir ķērusies pie 'slepeno pīrādziņu' cepšanas. [slepeno tāpēc, ka viņa man teicās, ka šo recepti pagaidām neatklāšot - tie esot pīrāgi, kas vēl trešajā dienā nav sakaltuši un ja taisa smalkmaizītes - tās drīzāk pārvēršas par cepumiem, nevis cietām bulkām. nekas, gan ar laiku pie receptes tikšu arī es.]

bet pāri visam. tikko ar mamm uztaisījām garrrdo olu-piena liķieri. pēc savas recepetes.
tad nu te nu tas arī būs.



Olu-piena liķieris.

5 uzticamu olu dzeltenumi [baltumus var kādu citu dienu izmantot Balerīnkūkā]
0,8 l piens
400 g cukurs
150 g saldais krējums
120-150 ml spirts [96%]
apelsīnmiziņu-spirta izvilkums
vanilīns

olu dzeltenumus sakuļ ar cukuru. es cukuru ņēmu pus-uz-pusi brūno un parasto. sākotnēji liekas neiespējami kaut ko sakult, jo cukura ir vairāk kā olu, bet tā kā cukurs kūst, ar laiku masa iekustās, un rokas muskulis jūt gana labu slodzīti - olas, savukārt, sāk putoties. pa vidu šim procesam, pievieno arī naža galu vanilīnu, bet ja nav tā - tad vienu vaniļas cukura paciņu.

tajā pat laikā katliņā liek sildīties pienu. sasilda to tiktāl, lai var iemērkt pirkstu. kad tas darīts, kādu nelielu daļu pielej nu jau sastrādātajam dzeltenumam, lai tas paliek šķidrāks. tad pienu, kas nu jau pārliets ērtāka izmēra traukā, sajauc ar atšķaidinātajiem dzeltenumiem un pievieno saldo krējumu. [te ir nu tā reize - kad vaniļas mērci var 'atgaršoties' un 'pagaršoties' pēc pilnas programmas, jes jes jes]. 

nu jau ir pienācis brīdis, kad pievieno apelsīnmizu-spirta izvilkumu. pēc garšas, saprotams, bet ar šo pārspīlēt nav vēlams. 

[to uztaisa iepriekšējā vakarā. nogriežot oranžo daļu no apelsīna mizas un ieliekot nelielā burciņā, spirtā mērcēties. tā, lai noklājas visas miziņas un ir nedaudz pāri tām]

un te nu ir tas brīdis, kad vaniļas mērce pārtop par dzērienu cilvēkiem virs 18. 
ņem spirtu. [patiesībā, man nav ne jausmas kā un kur to iegādāties - jo mani vēcāki strādā medicīnā un ar spirta esamību mājās nav problēmu. bet esmu dzirdējusi, ka to var iegādāties aptiekā]. spirtu uzmanīgi un lēnām lej piena-olas šķidrumā, jo tas var savilkt nevēlamā konsistencē. tā kā es neesmu superstipro dzērienu piekritēja, izvēlos to pievienot ne tik daudz un pēc garšas, lai jau to dzērienu tiešām var normāli iedzert vairāk kā glāzīti.


tad salej šķidrumu pudelēs un atdzesē.
uzreiz brīdinu, ka ņemot pēc šīm proporcijām sanāk diezgan daudz - dzeršu pati un otrdien paņemšu priekš saviem lieliskajiem kolēgām.


Priecīgas Lieldienas!





ines

Monday, 29 March 2010

brokastis nr.3

labrīt.
šo rītu, kā katru rītu, es sāku ar glāzi ūdens. 
tiekot līdz darbam, tomēr nolēmu apēst arī kaut ko brokastīs.


biolakto klasiskais ar banānu un riekstiem.
principā sanāk jogurts savā gaumē. ar pašizvēlētiem komponentiem un iespējām.



[un vēl brokastīs tiku pie burvīgas saules devas.]



lielisku dienu vēlot,



.i

Sunday, 28 March 2010

zaķaustiņas, žagariņi, zaķaustiņas

uz galda arvien vairāk nonāk gurķi, salāti, tomāti, diedzētas sēklas un redīsi. kas patiešām atsvaidzina un dod vēl lielāku ticību tam, ka tūlīt tūlīt būs arī bērzu sulas, būs dilles un loki un baziliks uz palodzes. bet kamēr tas ir vēl tikai tepat aiz pēdējām marta dienām, top zaķaustiņas. jebšu kādam varbūt zināmi kā žagariņi.



zaķaustiņas, žagariņi, zaķaustiņas

200 g milti
1 ola
1/2 gl. skābs krējums [vai ieskābis saldais krējums, kas ir pat labāk un veicina domāt par mantas nelaišanu zudībā]
1 ēd.k. cukurs
2 ēd.k. degvīns
citrona vai apelsīna miziņa

eļļa
pūdercukurs


Saputo olu ar cukuru un pievieno visu pārējo [neskaitot eļļu un pūdercukuru]. samīca. un liek ledusskapī uz kādām 30 minūtēm.
kad ņem laukā, sadala to kādās 2-3 daļās un izrullē 2-3 mm biezumā.

[sekos zīmēts paskaidrojums, jo procesu jēkabs nesabildēja - interesantāk ir bildēt savas multfilmas].


tātad - šeit ilustrēts 2-3 mm biezs mīklas gabals, sagriezts strēmelēs un pēc tam vēl šķērsām.


šeit attēlots kā uztaisīt zaķaustiņu. tātad - strēmelei pa vidu iegriezts, caur kuru tiek izvilkts viens strēmeles gals un pavelkot abus - sanāk zaķaustiņa.
otrs variants ir žagariņš. kas laikam paskaidrojumus neprasa.
te ilustrācija:
nu ja.
un kad ir saprasts - gribēs žagariņus vai zaķaustiņas [kas, manuprāt, formas ziņā ir garšīgākas], liek tos iekšā uzkarsētā eļļā - katliņā vai pannā ar biezu dibenu. labāk jau tādā, kuru nav žēl pakļaut eļļas karstumam.
cep kamēr brūnīgi, apgrozot no abām pusēm.
ņemot ārā - izliek uz virtuves papīra dvieļa, lai notek eļļa.
un kad tas darīts - uz šķīvja un apkaisa ar pūdercukuru.


uz lieldienām ja nesatiek zaķi,
ir vismaz pa pilno ar tā austiņām.

Wednesday, 24 March 2010

tomātu-biešu krēmzupa ar fetu

nejauši atrasta un pagatavota, šī zupa atgriežas un arvien no jauna iepriecina pašu, draugus un draugu draugus. pēdējoreiz gatavoju draudzenes ballītei, salieta glāzēs izskatījās pēc dzērveņu ķīseļa ar putukrējumu. sanāca tāda receptoru mānīšana, bet ēdāji bija laimīgi tikuntā.

tomātu biešu krēmzupa ar fetu
vajadzēs:

500-600g biešu, sagrieztu kubikos
500-600g sulīgu tomātu
pāris ķiploku daivas
1 sīpols
500ml buljona (gaļēdājiem liellopa, man dārzeņu..)
sāls un svaigi malti pipari
olīveļļa
fetas siers
man patīk un es pievienoju arī piestā saberztas garšvielas - kumina, koriandra, sinepju, fenheļa uttt sēklas.



uz cepampannas liek uz pusēm sagrieztos tomātus, sabirdina virsū sasmalcinātus ķiplokus, aplaista ar eļļu un liek cepeškrāsnī 190® uz 25-30min, kamēr tie mīksti un smuki izspiežas no mizas.


katlā eļļā apsautē sīpolus ar garšvielām, pievieno bietes+buljonu un vāra līdz bietes mīkstas. apvieno ar tomātu masu un sablendē pavisam smoothaa masā. sāli un piparus pēc garšas.


lej no terīnes skaistos zupas šķīvjos un katrā iedrupina fetas sieru.

bildēs apjoms pārtijam, visu reizināju ar pieci, laikam;)



autors:
elīna [rode]